Par Runāšanos

Komunikācija ir kritisks un centrāls rīks, ar kura palīdzību visi orientējas pasaulē. Dzīvnieki savā starpā sarunājas, piemēram vaļi dzied, lai atrastu savu otro pusīti, bet delfīni vispār ir advancēti un spēj izmantot dažādus signālus dažādiem draugiem – viņi spēj atšķirt delfīnu Annu no delfīna Roberta, cool huh? Sarunāšanās ir pamats sugu izdzīvošanai un sadarbībai. Mēs, divkājainie, protams esam sarežģītākas būtnes nekā dzīvnieki, taču tieši tāpat sarunāšanās ir tas, ko daram ikdienā, bet lielāko laika tiesu laika tam nepievēršam lielu uzmanību vai arī neesam gluži te un tagad, sarunā. Savstarpējā komunikācija ļauj mums noskaidrot, vai trauki ir jānomazgā, kad ir nākošais eksāmens un kāds ir jaunākais cepiens tviterī, taču cik bieži mēs sarunājamies veidā, kas ne vienmēr liek mums justies ērti? Ar to es domāju - atklāti, personīgi, ievainojami. Cik bieži uz jautājumu ‘Kā tev iet?’ mēs apstājamies padomāt par to, kā mums tiešām iet? Sarunas un komunikācija, ne tikai palīdz mums izdarīt darāmos darbus un uzzināt, kas jāatnes no veikala, bet arī spēlē milzīgu lomu mentālās veselības un mentālo traucējumu gadījumā.

Zinātniskos pētījumos ir tāds niķis meklēt pozitīvos, apstiprinošos rezultātus, arī ikdienā mēdzam skatīties uz lietām vienpusēji, uzdodot jautājumu, kāpēc mēs darām šo vai to, bet aizmirstam uzdot tikpat nozīmīgo jautājumu - kāpēc kaut ko nedarām? (izņemot vecākus, protams, kuri ļoti bieži vaicā kāpēc nepildām mājasdarbus, nekārtojam istabu, nevaram nolikt telefonu malā - vecāki šo prasmi ir atstrādājuši down to a T). Ne tikai kaut kā esamība, bet arī neesamība mums daudz ko spēj atklāt. Tāpēc nolēmu, ka no sākuma jāpaskatās, kāpēc mēs nerunājam par mentālo (ne) veselību un viens ar otru. Ja ar pirkstu jānorāda uz vienu vaininieku, tad pirmais, kas nāk prātā, ir stigma. Oksfordas angļu vārdnīca to skaidro kā negatīvu sajūtu, kas cilvēkiem veidojās pie noteiktiem apstākļiem un īpašībām pret kādu citu (piemēram, šķīrusies sieviete – boo slikti). Interesanti, ka mūsu pašu mīļais Tēzaurs to ‘izpalīdzīgi’ definē kā kauna, negoda zīmi. Skan pazīstami? Mēs dzīvojam sabiedrībā, kur mentālo veselību, bet vēl jo vairāk mentālos traucējumus, ietver milzīga stigma. Diemžēl, ne visi saprot, kas ir mentālie traucējumi vai kā tos menedžēt vai ārstēt. Nezināšanas rezultātā cilvēki mēdz teikt lietas, kuras ir sāpīgas. Kurš nav dzirdējis kaut ko līdzīgu šiem vārdiem: ‘saņemies un dzīvo tālāk’ vai ‘pastaigā mežā un pāries’? Ne vienmēr šīs lietas tiek teiktas ar nolūku aizskart citu jūtas, bet drīzāk tamdēļ, ka kaunāmies par to runāt, jo 'nav smuki mazgāt netīro veļu publiski', 'ko citi padomās?' un mans favorīts 'mazāk par to domāsi, ātrāk pāries'. Stigma bieži vien ir cēlonis negatīvajām un nosodošajām lietām, kas tiek pateiktas. Rezultātā tie, kas ir šo nosodošu vārdu saņēmēji izvēlas par savām grūtībām nerunāt. Diemžēl, jo biežāk dzirdam nosodījumu, jo dziļāk iesakņojas daudziem tik pazīstamās sajūtas, kas uzpeld, kad domājam par atvērtu sarunu - kauns un bailes.

Negatīvām emocijām ir liels spēks. Tās paralizē, apklusina, nospiež pie zemes. Citreiz tās uzspridzina un sit caurumus sienā. Visas emocijas ir veids, kurā smadzenes un prāts mums mēģina kaut ko pateikt, tā, ka nav viss tik slikti. Kāpēc? Negatīvu emociju primārais iemesls ir nodrošināt mūsu drošību. Dusmas, bailes un kauns tev saka – manas robežas ir pārkāptas, es nejūtos droši. No bioloģijas viedokļa, bailes, tāpat kā dusmas un riebums ir viena no pamata emocijām, kuras piedzīvo kā cilvēki, tā dzīvieki, ar mērķi nodrošināt izdzīvošanu. Uzbrūk tīģeris? Mēs baiļu rezultātā momentā rīkojamies – cīnamies, bēgam, sastingstam (fight, flight freeze), kas ir pavisam normāla reakcija uz negatīvu stimulu. Mūsdienās tīģerus uz ielas nesastapsi, bet kāpēc tad runāšana par mentāliem traucējumiem vai grūtībām rada šādu reakciju?

Runāt atklāti ir ļaut sev būt ievainojamam. Te un tagad tas nav tīģeris, kas mūs apdraud, bet iespēja, ka, esot ievainojamam, pamatvajadzība būt pieņemtam un saprastam, netiks piepildīta. Jā, tās tiešām ir pamatvajadzības . Mēs baidāmies, ka mūsu mentālo grūtību vai traucējumu dēļ mūs redzēs kā nepareizus un jocīgus, negribēs ar mums draudzēties, atstums, apsmies un kauninās.

Ziniet, ir tāds vecais, labais latviešu teiciens – dalīta bēda ir pusbēda. Vecīši zināja, ko runā – mūsdienu pētījumi saka tieši to pašu. Pētījumi norāda, ka verbalizējot un runājot par savām grūtībām mēs jūtamies mazāk vieni. Kad es saņēmos ar saviem apkārtējiem runāt par savu depresiju un trauksmi, biju šokā cik daudzi teica – ‘eu, bet man ir tāda pati pieredze, es zinu, kā tu jūties.’ Tā sajūta, ka esi sadzirdēts ir absolūti neatsverama. Pētījumi, kas fokusējas uz atkopšanos no mentālām grūtībām, pasvītro šīs lietas, kā būtiskus faktorus atkopšanās procesā – kontrole pār savu dzīvi, saliedētība (connectedness) un pozitīvas identitātes būvēšana (stigmas kontekstā). Jā, ne visi būs gatavi tevi dzirdēt vai saprast, man ir bijušas arī neforšas sarunas, sarunas pēc kurām jūtos maziņa un nesvarīga, zemē iemīta, bet mācos nolasīt, kuri ir tie, ar kuriem var droši runāt. Kad esam saprasti un pieņemti mēs zinām, ka neskatoties uz mentālajām grūtībām un uzvedībām, kas reizēm nāk to rezultātā, esi mīlēts, cienīts un atbalstīts. Tas mums, cilvēkiem, ir svarīgi. Pētījumi norāda, ka apkārtējo atbalsts ir viens no būtiskākajiem faktoriem ceļā uz atkopšanos no mentāliem traucējumiem. Par to mums atgādina jau sen nobružāts un labi zināms fakts – esam bara dzīvnieki. Tādiem esot, mums ir absolūti nepieciešama piederības sajūta un emocionāla sasaiste ar apkārtējiem (pat tiem, kam liekas, ka viņi ir baigie bubuļi). Sasaistes un piederības sajūta darbojas kā atgriezeniskā saite – drošības sajūta vairo mūsu labsajūtu (well-being), kas ir kritiska labai mentālajai veselībai. Nav labāka veida, kā justies saprastiem, par to kā dalīt savu sāpi ar kādu citu.

Runāšanai par savām grūtībām ir nozīme arī plašākā kontekstā - tā normalizē paslēpto, bet tik ļoti cilvēcisko. Visi no mums, meitenes, puiši, non-binary cilvēki, dzīvē piedzīvo grūtus periodus, un daudziem no mums dzīvē būs brīdis, kad mentālā veselība pieklibos. Es zinu, ka ir bailīgi būt ievainojamam, brīžiem liekas neiespējami teikt ‘Man sāp’ vai ‘Man ir ļoti grūti’. Taču, personīgi varu teikt, ka līdzko kāds atļaujās atklāti izteikties par savām sajūtām, citi jūtas iedrošināti darīt to pašu. Lietas, ko piedzīvojam, un problēmas, ar kurām sadzīvojam vai cīnāmies, liekas mazākas līdzko uzzinam, ka kādam citam ir tieši tāpat. Ja visi pieliksim savu roku, pasakot mammai vai tētim, draudzenei vai dzīvesbiedram, mēs audzēsim un veidosim vidi, kur mentālie traucējumi nav tabu, mēs virzīsimies uz vietu, kuras labums būs jūtams visiem – kā tāds domino efekts. Mentālās grūtības un traucējumi kļūs pazīstamāki, un saprotamāki, līdz ar to mazināsies bailes un kauna sajūta par tām.Tādā veidā mēs varam mazināt stigmu.

Pirms beidzu vāvuļot (jo to es nudien varu bezgalīgi), gribu piebilst - mūs visus biedē nezināmais un nepieredzētais. Labās ziņas? Visa mūža garumā mūsu smadzenes ir plastiskas, tās ik dienas mācās jaunas lietas un pieredzes, konstanti un līdz kapa malai. Tas nozīmē, ka jo vairāk mums būs pozitīvas pieredzes atklāti runājoties (un arī sadzirdot apkārtējos), jo drošāki būsim to darīt atkal, jo mazāk vieni un nesaprasti jutīsimies. Mēs varam iemācīt smadzenei un sev, ka būt ievainojamam un runāt par grūtībām ir okei. Un, tajā pat laikā, iespējams, arī kāds cits, mūs uzklausot, sapratīs, ka nav viens. Win win, vai ne?

Paldies tev, ka izlasīji