• Ieva Vitolina


Negaiss saka, ‘Runā ar mani’: jauniešu pieredze ar mentālo veselību


Noteikti daudziem būs pazīstama sajūta, ka runā visi: pieaugušie, speciālisti, pētnieki, par un ap tevi, bet aizmirst vienu būtisku lietu – pajautāt tev pašam. Jeb, labu gribot, uzjautā – bet aizmirst sadzirdēt. Tēmas ‘Runā ar Mani’ ietvaros, likās akurāt( vai aktuāli?) runāt tieši ar jauniešiem pašiem. Starptautisku pētījumu dati rāda, ka 50% jauniešu mentālās veselības problēmas attīstās pirms 14 gadu vecuma, taču 75% pirms 24 gadu vecuma. Kā tiek minēts Pusaudžu un Jauniešu Psihoterapijas Centra pētījumā: ‘Smadzeņu attīstības dēļ šajā vecumposmā ir arī vislielākais risks piedzīvot dažādas psihiskās veselības problēmas – depresiju, trauksmi, atkarības, domas par paškaitējumu un pašnāvību. Šī ir tēma, par kuru nevar nerunāt. Strādājot par pētījumu administratori Oksfordas Universitātē Neirozinātņu, Ētikas un Sabiedrības komandā, saskāros ar salīdzinoši jaunu un superforšu pētījumu veidu, kuru pamatā ir jauniešu konsultatīvā grupa (young people's advisory group). Ko tas nozīmē? Ka idejas pētījumiem, to, kas ir būtiski, izvirza paši jaunieši, balstoties uz savām pieredzēm. Šoreiz šis nav oficiāls akadēmisks pētījums, taču ņemot par pamatu ideju par jauniešu iesaisti, un manu psiholoģijas maģistra laikā gūto pieredzi, es vēlējos veidot neformālu, draudzīgu sarunu, uzklausot jauniešus par to, kādas ir viņu ikdienas mentālās grūtības, kā tās izskatās, un kādas izmaiņas vai uzlabojumus sabiedrībā, apkārtējos cilvēkos un mentālās veselības jomā viņiem gribās redzēt nākotnē. Mans mērķis ir izglītot sabiedrību, daloties ar stāstiem, kas ir personīgi, ne vienmēr viegli, bet neatņemami tam, lai mēs veidotu iekļaujošu, atbalstošu un saprotošu sabiedrību, un veidotu pilnvērtīgāku atbalsta sistēmu tiem, kas ir grūtībās.

Kā daudzi zin, mana bloga, un līdz ar to, arī šīs aptaujas, auditorija ir jaunieši. Kas tieši ir jaunietis? Ticiet man, arī pati zinātne nav nonākusi pie absolūta kopsaucēja. Angliski figurē termini adolencent (pusaudzis), youth (jaunietis), young adult (jauns pieaugušais). Zinām, ka augot smadzenes turpina nobriest un attīstīties vidēji līdz 25 gadu vecumam, taču tās turpina mainīties un būt plastiskas visu mūžu. Īsti akmenī kaltas un vispāratzītas definīcijas jauniešiem nav. Dažādos kontekstos ‘jaunieši’ nozīmē cilvēki līdz pat 35 gadu vecumam. Tāpēc es šoreiz izvēlējos aptaujāt pusaudžus un jaunus cilvēkus vecumā no 13 līdz 32 gadu vecumam. Rezultātā šajā aptaujā piedalījās 33 jaunieši, no kuriem 6 jaunieši bija vecuma grupā 13-18, 13 jaunieši vecuma grupā 19-24, un 14 jaunieši vecuma grupā 25-32. Dalība notika tiešsaistē, tā bija brīvprātīga un anonīma, ar iespēju tiem, kas to vēlējās, savu vārdu aptaujā iekļaut. Jauniešu atbildes ir atstātas oriģinālajā formātā, tās nav stilistiki vai gramatiski rediģētas.


Aptaujā tika uzdoti trīs galvenie jautājumi:


1. Kā izskatās tavas mentālās grūtības, ar kurām tu ikdienā dzīvo? Nav būtiski diagnosticētas vai nē, kā tās izskatās tev, un kā iespaido tavu ikdienu?


2. Kā COVID-19 ir iespaidojis tavu mentālo stāvokli? Kādas grūtības tu piedzīvo šībrīža situācijas rezultātā?


3. Attiecībā uz pašreizējo stāvokli mentālās veselības jomā un sabiedrībā, kādas izmaiņas, uzlabojumus, jaunas lietas/vietas/resursus tev būtu svarīgi redzēt?


Šajā aptaujā jaunieši runāja gan par diagnosticētām, gan nediagnosticētām grūtībām. Vaicājot, kā izskatās grūtības, ar kurām viņi ikdienā dzīvo, un kā tās iespaido ikdienu, jaunieši daudz runāja par sliktu noskaņojumu (low mood), bezcerības sajūtu, nespēku.

‘Man ir ļoti grūti saņemties kaut ko darīt. Es saku, ka tas ir slinkums, bet tas ir ļoti apgrūtinoši. Katra mazākā darbība, piemēram, uztaisīt kafiju ir reāls darbs. Nerunājot vispār par socializēšanos. Būtībā esmu pazaudējusi kontaktu ar visiem draugiem, jo "neredzu jēgu" sarakstīties/satikties ar viņiem. Vienkārša satikšanās ar draugiem ir darbs - sataisīties, aizbraukt, runāt utt. Pēc tam arī nav tādas domas kā "Cik labi, ka aizbraucu un satikos ar viņu, man to vajadzēja". Man vienkārši ir sajūta, ka man neko nevajag, jo nekas nesagādā prieku.’ Anonīms (19-24 g.v.)

Kad jaunieši runāja par konkrētiem traucējumiem, viņi visbiežāk minēja trauksmes sajūtu, trauksmi (anxiety) un depresiju (depression). Pētījumi norāda, ka no mentālajām grūtībām, šīs ir starp tām, kas ir novērojamas visbiežāk. No trauksmes vidēji cieš 19% cilvēku ASV (24% sieviešu un 14% vīriešu), taču Lielbritānijā tie ir vidēji 17%. Kā mūsu jaunieši apraksta savu pieredzi ar trauksmi?

‘Naktī trauksme. Varu gulēt tikai pie gaismas.’ Anonīms (13-18 g.v.)

‘…nedrošības sajūta man radīja trauksmes lēkmes, kas izpaužas fiziski jau ļoti agrā vecumā. Es teiktu es tās piedzīvoju no apmēram 6 gadu vecuma. Nākot pusaudžu gadiem tās saasinājās.’ Estere (13-18 g.v)

‘Dažreiz ir stress, tādas kā panikas lēkmes (tas ir tikai pieņēmums mans), mēdz būt dusmu uzplūdi, skumjas un nomākts garastāvoklis…’ Anonīms (19-24 g.v.)

Trauksmi primāri raksturo tādi simptomi kā nemiers, gaidas vai priekšnojauta, ka notiks, kas nelāgs, grūtības koncentrēties un aizkaitinātība. Taču nedrīkst aizmirst, ka mentālām grūtībām ir arī fiziskā puse – dulla galva, paātrināta sirds darbība, nogurums, muskuļu saspringums, elpas trūkums. Arī jaunieši paši min ne tikai emocionālo grūtību pusi, bet arī psihosomatiskos simptomus:

‘Esmu pamanījusi trauksmes. Ikdienā nereti sanāk uztraukties, ka notiks kaut kas slikts, kā arī reizēm trauksme izpaužās kā strauji sirdspuksti un aukstie-karstie sviedri. Protams, man vienmēr ir arī aukstas rokas un kājas, kas arī liecina par mentālajiem traucējumiem.’ Anonīms (19-24 g.v.)

‘Pastiprināta roku svīšana stresa situācijās, tāpat mēdz raustīties acs plakstiņš. Bieži novērojamas problēmas ar miegu, esmu emocionāla un viegli nokaitināma pat par sīkumiem.’ Anonīms (19-24 g.v.)

‘…trauksme, kas izpaužas kā elpas trūkums, sirdsklauves, paātrināts pulss un drebuļi, kā arī sajūta, ka sienas spiežas virsū un esmu iesprostota pati savā ķermenī.’ Laura (25-32 g.v.)

No visiem aptaujātajiem jauniešiem, 16 minēja, ka cieš no depresijas vai dzīvo ar depresīvu noskaņojumu. Klīnisku depresiju raksturo ilgstošs zems garastāvoklis un bēdīgums, bezcerības un bezpalīdzības sajūta, zems pašvērtējums, vainas izjūta, pilnīgs motivācijas un interešu trūkums, dzīvesprieka zudums. Kā to apraksta paši jaunieši?


‘Man ir diagnosticēta depresija, kā arī pati apzinos par savām ēšanas problēmām, es neēdu dienām ilgi un guļu pārsvarā jo nav spēka kā arī zaudēju daudz svaru’ Anonīms (13-18 g.v.)

‘Man ir diagnoze - vidēji smaga depresija un trauksme. Visvairāk to izjūtu darba sakarā, es ļoti viegli padodos mazāko grūtību priekšā, darbus atlieku, novilcinu līdz pēdējam mirklim. Man ir ļoti grūti pieņemt lēmumus, kaut ko izmainīt savā ikdienā. Man ir grūti izrādīt iniciatīvu, esmu pasīva un bieži jūtos iesprostota savā galvā.’ Ilze (30.g.v.)

‘Diagnozes nav, pie speciālistiem nav būts, tomēr jau ilgi ir trauksmes un depresijas simptomi. Dienās, kad jūtos labāk, liekas, ka viss ir izdomāts un nekādu traucējumu īsti nav, taču sliktajās dienās nav spēka meklēt palīdzību. Nespēks darīt vienkāršas lietas - nomazgāt traukus, iztīrīt zobus utt. Domas par pašnāvību, kas nepāriet jau gadiem. Jau sen nav nekādu hobiju un mērķu ne mācībās, ne vienkārši dzīvē.’ Elizabete (19-24 g.v.)

Tas nav neparasti, ka jaunieši min gan depresiju, gan trauksmi. Ir cilvēki, kuri piedzīvo abus. Komorbiditāte (fakts, ka vienlaicīgi ir vairāk nekā vieni traucējumi) depresijai un trauksmei tiek norādīti no 60% kādā dzīves periodā, Nīderlandiešu pētījums norāda pat 75% kādā dzīves periodā. Pēdējā laikā arvien biežāk par mentālo veselību un traucējumiem tiek runāts gan sabiedrībā, gan ziņ u portālos. Taču lielākā daļa uzmanības šķietami tiek veltīta trauksmei un depresijai, bet mazāk dzirdam par citiem traucējumiem, ko min arī viena no aptaujas dalībniecēm:

‘Latviešu valodā trūkst plaši pieejamas informācijas par dažādiem traucējumiem, to izpausmēm, cēloņiem un ārstēšanas metodēm. Par depresiju, trauksmi un “veģetatīvo distoniju” ir, bet par, piemēram, OKT, šizofrēniju vai šizotipiskiem traucējumiem un personības traucējumiem informācijas ir maz.’ Anna (25-32 g.v)

Ne visi aptaujas dalībnieki min trauksmi un depresiju, bet runā arī par citiem mentālām grūtībām , ar kurām dzīvo - neirastēniju, bipolārajiem traucējumiem un autisma spektra traucējumiem.

‘Esmu viegli aizkaitināma. Pat mazākie sīkumi manī var izraisīt dusmas un agresiju. Esmu diagnosticēta ar Neirastēniju un ikdienā visus simptomus ļoti palīdz savaldīt antidepresanti. Papildus aizkaitināmībai cīnos ar vājumu un pastāvīgu nogurumu. Es izguļos 9h, bet jau pēc pāris stundām laiks diendusai, kur atkal varu nogulēt 3h bez problērmām. Man ir arī zemas koncentrēšanās spējas. Lai kaut ko paveiktu ir ļoti jāsaņemās. Ir arī labie periodi, kad viss iet kā no rokas, bet sliktajās dienās ir tiešām slikti. Uznāk periodi, kad nekas neinteresē. Gulta un sega liekas pats labākais, kas ir uz pasaules. Neirastēnijas ietvaros ir izveidojušies arī seksuālo funkciju traucējumi — frigiditāte. Nav ne mazākās vēlmes pēc intīmas tuvības. Domas par to vien jau uzdzen šermuļus.’ Anonīms (25-32 g.v.)

‘Esmu bipolāra ar tieksmi uz depresiju. Ir grūti saņemties pat uz vienkāršām lietām un bieži vien nomoka klāt esošais bezspēks. Darbā ir grūti, citrreiz neiespējami pieveikt uzdoto termiņā. Depresijas epizožu laikā diemžēl varu pieņemt lēmumus, kas nav manās interesēs, bet atstāj tālejošas sekas. Ir jāuzmanās ar alkoholu un ir bieži vien jāpieskaita ko es daru. Tas dod papildus slogu, un šķiet, pilnīgi brīvu dzīvi nekad nedzīvoju. Mana dzīve vien 50% pieder man.’ Māra (25-32 g.v.)

‘Bieži piedzīvoju garastāvokļa svārstības. Vairākas reizes gadā piedzīvoju epizodes maiņu - no depresijas līdz mānijai un arī kaut kur pa vidu starp šiem stāvokļiem. Visbiežāk palīdzību meklēju depresijas epizodē, savukārt, mānijā jūtos pašpārliecināts un pilnībā vesels. Ar bipolārajiem traucējumiem sadzīvoju jau vairākus gadus. Šo gadu laikā nemitīgi meklēju īstos medikamentus un citas metodes, kas man ļautu labāk iepazīt sevi un noturēt grožos garastāvokļa svārstības. Ar katru dzīves gadu uz šo slimību spēju raudzīties tālredzīgāk, nosvērtāk. Īsto medikamentu piemeklēšana ir nogurdinoša un apnicīga. Gluži tāpat kā tas ir dažādos stāvokļos, tāpat ir arī ar emocionālo labsajūtu. Ir brīži, kad viss ir kārtībā, bet citreiz viss ir par smagu. Manā skatījumā medikamenti īsti neatrisina problēmu, bet mazina simptomātiku. Proti, tie neļauj sasniegt “bedres” dibenu. Manuprāt, tā ir paša katra individuāla cīņa, lai spētu justies kā liela daļa citi “normālie” cilvēki.’ Aivis (25-32 g.v.)

‘Depresija un sociālā trauksme bijušas manas pastāvīgas partneres kopš 12 gadu vecuma. Es toreiz vēl neapzinājos, ka ar skolas mainīšanu un iekļaušanos 30 bērnu klasē bez pielāgotiem apstākļiem manām vajadzībām arī sāksies mana 9 gadus ilgā traumatiskā pieredze. Toreiz arī nezināju, kas ir autisms. Toreiz ne es, ne mani vecāki un skolotāji nezinājām, ka manas vājdzirdības problēmas nav tieši saistītas ar lēno uztveri, mācīšanās grūtībām un sensoru pārslodzi. Ja kaut ko neizdarīju pēc norādes vai nesapratu teikto, tad vienmēr norakstījām uz manu vājdzirdību. Esmu bijusi uzmanīga, vērīga un mācījos kopēt savus vienaudžus tā, lai manas “rakstura dīvainības” un iekšējo pretestību neviens nenojaustu. Kopš mazotnes uztvēru katru man pateikto vārdu burtiski un dziļi personīgi. Neirotipiski joki un sarkasms nekad nav bijuši mana stiprā puse, tādēļ vienmēr vecākiem cilvēkiem pārjautāju, ko tas nozīmē un kāpēc tas citiem šķiet smieklīgi. Mani mulsinošie, savādie izteikumi un neveiklā atbildes reakcija bija labs iemesls citiem par izsmiekla objektu skolā. Mana ikdiena tika izrēķināta pa stundām, ko paklausīgi arī turēju zem savas uztrenētās paškontroles, ļaujot emocijām vaļu tikai tumsas aizsegā vai aiz slēgtām durvīm, kur nevienas acis to neredz. Raudāju ļoti bieži un dažreiz vienkārši, aiz emociju pārslodzes pēc šķietami ikdienišķas, parastas dienas skolā. Maskēšanās ikdienā prasīja daudz enerģijas. Tomēr, paredzams ikdienas grafiks un struktūra bija labs un drošs palīgs. Es neuzticējos sev un savām domām. Es ticēju tikai tam, ko man teica. Man tika pateikts, ka ja nevalkāšu dzirdes aparātus un neiemācīšos runāt kā visi citi normāli bērni, man iešot ļoti grūti. Ieliks internātskolā pie “kurlajiem un dumjajiem” un nevarēšu brīvi izvēlēties kļūt par to, ko gribēšu, kad izaugšu. Nevarēšu kļūt par aktrisi vai dejotāju, kā sapņoju, jo saprotams, ka pasaule gribēs ar mani komunicēt savā orālajā valodā, nevis ar zīmēm un rakstiem. Mēs visi gribam vienkāršo ceļu un es arī tā gribēju. Kad mani sāka vest logopēdiskajā skolā, es ļoti negribēju dzirdēt un runāt, jo šīs abas lietas man rada šausmīgu piepūli - vēl šodien, esot jaunam pieaugušajam cilvēkam, man tas rada neiedomājamu stresu. Kā pusaudze ļoti cītīgi sekoju līdzi tam, lai neviena nejauši pasprukusi dīvaina frāze vai izšļupstēts pusteikums neliktu citiem domāt, ka esmu “defektīva” vai kā citādi atšķirīga. Es pildīju vienu mājas darbu vismaz stundu, biežāk divas vai trīs stundas košļājot un analizējot katru uzdevuma elementu, kamēr mani klasesbiedri tika ar to galā ātrāk. Parasti pēc mājasdarbu pildīšanas mājās man vairs neatlika laika sev, jo bija jau jāiet gulēt un jāmostas uz skolu nākamajā dienā. Vecāki ar mani mājās runāja kā ar dzirdīgu, normālu bērnu. Reizēm sakliedza, ja pietrūka pacietības, reizēm atsvešinājāmies un zaudēju valodu dienu vai divas, kamēr kāds nepienāca un neatsāka draudzību. Man patika tas, ka mani uzskatīja par savējo. Bet man ļoti traucēja pašas citādība un dzirdes problēmas, kas radīja neveiklas situācijas. Es biju konservatīva savos uzskatos – kas faktiski bija nokopēti no maniem vecākiem - un ļoti uzmanīju sevi pašu. Psihologs? Mūsu ģimenē to uzskatīja par trauksmes signālu, kā kaut kas, no kā vajadzētu kaunēties un izvairīties, ja vien iespējams. Par spīti savai uzcītīgajai paškontrolei, sešpadsmit gados es pamazām sāku irt pa vīlītēm un kļuvu par konfliktu magnētu skolotāju un klasesbiedru vidū, iesaistot policiju un citas iestādes. Un mana māte tomēr bija spiesta mani aizvest pie privāta psihologa. Toreiz ne skola, ne valsts man nepiedāvāja mentālās veselības atbalstu (2005. gads). Pirmā sesija bija iepazīšanās ar psiholoģi, jauku un patīkamu sievieti, kura man likās forša sarunu biedre. Otrā sesija pagāja nemanot. Uz trešo sesiju neaizgāju. Es līdz galam neuzticējos viņai. Es zināju un apzinājos, ka man bija nepieciešams psihologs, taču toreiz būdama sevī noslēgusies pusaudze nespēju atvērties pieaugušajam, kurš turklāt vēl bija dzirdīgs cilvēks, pārliecināts un optimistisks par visu – pilnīgs pretstats man. Man prātā stāvēja tas, ka psiholoģe varētu nodot manu informāciju mātei - tas nozīmētu pārmaiņas ģimenē, mātes attieksmē un uzvedībā pret mani. Tagad saprotu, ka tā bija mana smagākā kļūda toreiz. Ja man būtu bijusi pieejama informācija par mentālo veselību kā tagad sociālajos tīklos, es pilnīgi noteikti būtu attiekusies pret šo tēmu citādi.’ Līga (25-32 g.v.)

Kopš pagājušā gada martā pasauli apņēma COVID pandēmija, mēs arvien vairāk mācāmies un uzzinām par tās atstāto iespaidu – ne tikai tiešā veidā, bet netiešā – ieviestie sociālās distancēšanās pasākumi, sabiedrisku vietu slēgšana un mājsēde. Šobrīd ir ievērojams daudzums publicētu rakstu un pētījumu, kas apskata pandēmijas ietekmi uz mentālo veselību. Pētījumi rāda, ka šī situācija rada lielu stresu, bailes un dusmas, potenciālas izmaiņas mūsu miega un ēšanas ritmam, grūtības koncentrēties. Pētījumi tāpat norāda, ka ir ievērojami vairāk cilvēku, kas tiek diagnosticēti ar trauksmi, depresiju un posttraumatisko stresa sindromu. Tādēļ, otrs jautājums, ko uzdevu jauniešiem, fokusējās uz pašreizējo pandēmijas situāciju un kā šis laiks ir iespaidojis viņu mentālo stāvokli. Līdzīgi, kā jaunieši cituviet, arī šie jaunieši min pašsajūtas pasliktināšanos.

‘Jūtos vēl vairāk pazudusi nekā pirms C-19 sākšanās. Viss šķiet vēl bezjēdzīgāks - nepamet sajūta, ka dzīvoju “viltus” dzīvi. Neesmu motivēta mācīties, jo pat mācības nešķiet īstas.’ Elizabete (19-24 g.v)

‘Tāka mentālās stāvoklis nebija labs arī pirms pandēmijas vis ir tikai apstiprinājies un grūtāk dabūt palīdzību vai nodarboties ar lietām kuras man darīja kautcik laimi.’ Anonīms (13-18 g.v)

‘Sociāli mediji gan tagad palikuši daudz trakāki, skatoties uz tiem visiem anti-vakcinētājiem, nacionālistiem kas iedvesmojušies no Trumpa qanon konspirāciju teorijām, vecākiem cilvēkiem, kas tikko sākuši lietot internetu, ka pasaule nedaudz jūk prātā un piedzīvo masveida psihozi, tajā visā iedziļinoties paliek visai skumji un bezcerīgi, jo saproti ka īsti diezvai pasaule piedzīvos mierīgus laikus savā dzīves laikā’ Anonīms (19-24 g.v)

Konkrētāk runājot par grūtībām, kuras radušās COVID-19 iespaidā, daudzi jaunieši min apjukumu, bezcerības sajūtu un bailes.

‘Viss ir iestrēdzis uz apli, nekas nemainās’ Anonīms (13-18 g.v.)

‘Milzīgs apjukums, vairs nesaprotu kā man rīkoties tad, kad jūtos ?nomākti? nelaimīgi? Esmu sākusi sev mēģināt ieskaidrat, ka ''klau, viss taču ir riktīgi forši''un uz pilnīgi jebko skatos tā, bet tas ir kļuvis tik slimīgi, ka vienu nedēļu dzīvoju kā maija saulīte un nākamajā esmu pilnībā sabrukusi un negribu neko, nesaportu kas notiek un sajūta ir tāda, ka esmu nonākusi vislielākajās auzās - tik sliktas sajūtas tiešām vēl nekad nav bijušas. Arī tas, ka dienas laikā dzīvojot ar radiem un citiem, kas mani redz ir uzlikta tāda kā mākslīga maska, jo vakarā, kad dodos gulēt es nevis guļu, bet moku sevi ar visām domām par to, ka viss ir slikti un to ka man nav labas sajūtas, neesmu priecājusies mēnešiem.’ Anonīms (19-24 g.v.)

‘Lielā neziņa, nenoteiktība, mainība man rada milzīgas bailes, kas dažkārt pāriet trauksmē. Man (bez otrās puses) nav ar ko parunāt par savām problēmām. Otrā puse ir milzīgs atbalsts un labs sarunu biedrs, bet ar to nepietiek. Pie speciālista nevēršos, jo tam pietrūkst līdzekļi.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Nevēlos vairs neko, jo visu laiku vajag būt četrās sienās. Atbalsts no mammas un brāļiem ir nulle, jo uz dzīvi raugās citādāk kā es.’ Anonīms (19-24 g.v)

Daudzi no jauniešiem min arī motivācijas trūkumu, kas atstāj iespaidu uz mācībām. Arī Pusaudžu un Jauniešu Psihoterapijas Centra veiktajā pētījumā par Latvijas pusaudžu un jauniešu mentālo veselību COVID-19 ietekmē, jaunieši atzina, ka vislielākās grūtības sagādā mācības un darbs (63,6%).

‘Motivācijas trūkums pabeigt iesākto(studijas), vēlme pavadīt laiku tikai mājās, nevienu nesatiekot un ne ar vienu nerunājot.’ Anonīms (19-24 g.v)

Daudzi no jauniešiem min arī ārējos faktorus, kas nenovēršami atstāj iespaidu uz viņu mentālo veselību un rada papildus stresu, piemēram finansiālais stāvoklis un socializēšanās trūkums. Pusaudžu un Jauniešu Psihoterapijas Centra veiktajā pētījumā trešdaļa (31,7%) jauniešu min draugus, kā sfēru, kas sagādā grūtības un 41,8% min vientulību, kā grūtību, kas piedzīvota pēdējā laikā. Arī šiem jauniešiem draugi ir svarīgi:


‘Draugus. Tas noteikti novērstu mani no mana prāta.’ Elza Roberta (13-18 g.v)

‘Nevaru satikties tik bieži ar draugiem kas man palīdzēja jo varēju izrunāties…’Anonīms (13-18 g.v)

‘Ar Covid-19, mana depresija pasliktinājās, galvenokārt, minimālā kontakta ar ārpasauli dēļ. Es meklēju palīdzību, jo pandēmija izraisīja trauksmi un miega grūtības, kā arī manas pašnāvnieciskās domas izpaudās spēcīgāk, kā iepriekš. Sociālā trauksme gan vairs nav tik jūtama, jo neesmu saskarsmē ar svešiem cilvèkiem.’ Grēta (19-24 g.v)

Pētījumi uzsver, ka cilvēku finansiālā situācija arī ir ievērojams stresa cēlonis, jo īpaši COVID-19 kontekstā. Divu vecāko (19-24 un 25-32 g.v.) jauniešu grupas arī min finansiālos apstākļus, kā grūtības.

‘Cenšos dēļ covid-19 neiespaidoties, bet tas ir skāris arī mani. Nav darba iespējas. Sāku iet kursos, bet praksē apstājas dēļ covid. Līdz ar to finansiālās problēmas, kuras pateicoties draugam, kurš aizbrauca uz ārzemēm ir nostabilizējušās.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Covid-19 apstākļu dēļ nācās pārtraukt 2020. gada janvārī iesāktos darba meklējumus. No darba brīvprātīgi atteicos mēnesi pirms pandēmijas sākšanās, nezinot kādas finansiālas grūtības sagaida priekšā.’ Anonīms (25-32 g.v)

Taču ne visiem jauniešiem mentālā veselība COVID-19 ierobežojumu un mājsēdes laikā ir pasliktinājusies. Vairāki jaunieši pasvītro, ka izmaiņas ikdienas dzīvē ir atstājušas pozitīvu iespaidu:

‘Varu laimīgi teikt, ka šis laiks ir pat palīdzējis pašmācības ceļā pārvarēt panikas lēkmes, tāpēc droši saku, ka viss ir labi.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Liels pluss - attālinātās mācības, jo skolā jutos daudz satrauktāka un bieži raudāju. Mājās jūtos produktīvāka.’ Anna (13-18 g.v)

‘Sākumā viss bija labi, bet tad vienā brīdī izjutu tik lielu kasti sev apkārt, bailes par veselību sev un citiem, jutos arvien depresīvāka, sākās izteikta emocionālā ēšana, kas noveda pie vēl vairāk liekajiem kg un sevis kritizēšanas. Vienā brīdī sev teicu stop, ir jāmeklē palīdzība. Piereģistrējos kā anonīma twitter mamma, kas atklāja man veselu pasauli, pieteicos terapijai, kārtoju miega režīmu, strādāju pie veselīgākas ēšanas. Nu ar pavasara gaišumu skatos uz cerīgu nākotni, un jūtos arvien labāk.’ @celiesunvelies (Twitter) (25-32 g.v)

Runājot ar jauniešiem par mentālajām grūtībām un traucējumiem, man likās būtiski izrunāt ne tikai viņu pieredzi, bet arī to, kādas izmaiņas sabiedrībā un veselības jomā gribētos redzēt. Vispirms, un kā reizi atbilstoši šīs nedēļas tēmai, jaunieši min runāšanu un vēlmi mazināt stigmu:

‘Lai par mentālās veselības problēmām runātu vairāk sabiedrībā. Lai mani vecāki un brāļi saprastu, ka depresija nav tikai fāze vai emocija, bet gan nopietna slimība ar simptomiem un sekām. Vajadzētu mazināt stigmu un vairot cilvēkos zināšanas par to. Aizliegt vai mazināt jokus par mentālo veselību un pašnāvību, jo man personīgi tie ir ļoti triggering un nepatīkami.’ Anna (13-18 g.v)

‘Man ir svarīgi, lai cilvēki par to turpina runāt un mazina stereotipus un nosodījumu par šo tēmu, lai ir vieglāk meklēt palīdzību tad, kad vajag, nevis kad ir tik slikti, ka pats vairs nespēj “turēties kājās”.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Diemžēl sabiedrībā joprojām tiek uzskatīts, ka mentālās problēmas ir cilvēka nolaidība.’ A. (25-32 g.v)

‘Man ļoti palīdzētu, ka sabiedrībā daudz vairāk par šo runā, akcentē, ka visiem var būt šādi posmi un ka tas uzreiz nenozīmē "būšanu trakam".’ Anonīms (25-32 g.v)

Domāju, nevienam nebūs pārsteigums, ka lielākā daļa jauniešu visās vecuma grupās uzsver nepieciešamību pēc psihoterapijas un psihologa apmeklējumus.

‘Regulāru psihologa apmeklējumu.’ Līva (13-18 g.v)

‘Pieejamāku terapiju, mazāk aizspriedumu.’ Ineta (25-32 g.v)

Jaunākie aptaujas dalībnieki īpaši uzsver vajadzību pēc izpratnes par mentālo veselību skolās, kvalitatīvu palīdzību tur:

‘Manuprāt, šī ir diezgan izplatīta problēma Latvijas skolās, ka pie psihologa bērns dodas tikai ja viņš ir izdarījis ko sliktu, vai arī piespiedu kārta ja viņa uzvedība krasi atšķiras no citu bērnu uzvedības. Šobrīd no mana skatapunkta izskatās tā, ka pie psihologa iet bērns, lai it kā kaut kāds pieaugušais viņu salabotu, jo viņš neiederas sabiedrībā ar pārējiem. Es gribētu nākotnē redzēt, ka skolās pie psihologiem bērni ietu nevis lai tiktu laboti, bet lai tiktu iedrošināti, pārliecināti par viņu būtību, lai bērni tiktu morāli celti uz augšu nevis apspiesti!’ Estere (13-18 g.v)

‘Man ir svarīgi lai skolās un vispārīgi ir viegli pieejami psihologi un atbalsts. Skola man vispār nenāk pretī un tikai noliedz visu.’ Anonīms (13-18 g.v)

Nav noslēpums, ka situācija Latvijā ar mentālās veselības atbalsta pieejamību ir sarežģīta. Šobrīd formāla profesionāla palīdzība (lasi – psihologi, psihiatri, psihoterapeiti) ir ne tikai pieejama salīdzinoši nelielā skaitā, bet arī finansiāli ir pieejama nelielai daļai sabiedrības. Šo uzsver arī jaunieši:

‘Tāpat arī uzskatu, ka palīdzība mentālu sarežģījumu gadījumā ir jāpadara pieejamāka. Psihologa un psihoterapeita konsultācijas ir dārgas, bieži vien tās nesedz veselības apdrošināšana. Jā, bez maksas var tikt pie psihiatra, bet zāles vien nav risinājums – ir nepieciešama arī terapija, lai risinātu problēmas, nevis nomāktu simptomus.’ Laura (25-32 g.v)

‘Lai ārtsnieciskās iestādes ir lietas kursā, pats esmu uztraucies par uzmanības deficīta hiperaktivitātes sindromu, ko īsti latvijā diagnosticē lielākoties bērniem, grūti atrast normālu speciālistu kurš nemaksātu veselu bagātību…’ Anonīms (19-24 g.v)

Jaunieši arī runā par to, cik būtiski ir ne tikai profesionāla palīdzība, kad jau ir akūta krīzes situācija, bet arī mazāk formāla palīdzība krīzes brīžos, community-based pakalpojumi, un pieejami resursi latviešu valodā, lai preventatīvi sevi atbalstītu:

‘Labprāt vairāk redzētu materiālus par pašvadītu mācīšanos, lai pārvarētu mentālus traucējumus.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Es domāju, ka atbalsta grupas, atbalsta apļi varētu būt ļoti noderīgi, kad kaut ko tādu drīkstēs darīt. Tas ļautu piedzīvot patieso cilvēku tuvumu, ļauties dzīvai komunikācijai un savu pārdzīvojumu izrunāšanai, atrodot domubiedrus un iespējams atbalstu.’ Linda (25-30 g.v)

‘Ārzemēs šī ir ierasta prakse, bet LV neesmu uzdūrusies nevienai grupu terapijai.’ Anonīms (25-30 g.v)

‘Uzticības tālruņi jau ir, bet es vairāk gribētu rakstiskā formātā, lai šādas iespējas ir.’ Anonīms (19-24 g.v)

Lai sāktu risināt problēmas, mums tās ir jāredz un jāatzīst. Jā, problēmas ir, nenoliedzami, taču ar 2019. gadā publicēto Veselības Ministrijas plānu, gribās domāt, ka esam spēruši pirmos soļus ilglaicīgai mentālās veselības jomas uzlabošanai. Jaunieši paši uzsver, ka viss nav pavisam doom and gloom, jau tagad ir lietas, kuras ir foršas un kuras novērtē:

‘Es ļoti atbalstu domu par to, ka varētu sniegt katram iedzīvotājam 10 reizes bezmaksas apmeklējumu pie psihologa. Steidzīgajā mūsdienu ritmā jebkuram noderētu parunāties.’ Anonīms (19-24 g.v)

‘Man ļoti patīk ideja par valsts apmaksātiem psihoterapijas seansiem. Cilvēkiem jau tā ir grūti saņemties vērsties pēc palīdzības (šo bieži nesaprot, nosoda arī, dažiem grūti arī sev atzīt, ka labi nav) un vēl ierauga cenas un atmet ar roku. Arī man tā bija. Sīkumiņš, tomēr patīkami, ir jau tas, ka dažus psihiatrus apmaksā valsts, tomēr ar to vien jau nav līdzēts.’ Anonīms (19-24 g.v)

Kvantitatīvi dati – tie, kas ir ciparu un korelāciju formā – ir svarīgi, jo ļauj mums atklāt likumsakarības, un ‘lielo bildi’. Brīžiem rodas sajūta, ka vērtējam kvantitatīvus datus, kā augstāko standartu kādas tēmas izpētei. Mana draudzene, kas pagājušā gadā sākusi doktorantūras studijas Oksfordas Universitātē, arī man vaicāja – kāpēc studējot, kvantitatīvo datu analīzes metodes ir obligāti, bet kvalitatīvo– to, kas bāzēti uz cilvēku stāstiem un paplašinātām atbildēm - izvēles priekšmets? Godīga atbilde – es nezinu. Ar šo vēlos pasvītrot, ka cilvēku pieredzes stāsti ir tikpat svarīgi, kā cipari. Šie stāsti mums ļauj iegūt padziļinātu izpratni par konkrētu cilvēku pieredzi. Tie ‘apaudzē’ ciparus un statistiku ar dzīvu un izdzīvotu piemēru, kas ir atklāti un ievainojami. Kā minēju ievadā, šis nav oficiāls pētījums, taču tie ir jauniešu pašu stāsti, pieredzes un sajūtas, kas ir tik nesamērojami vērtīgas.

Grūtības, ko jaunieši min visbiežāk ir trauksme un depresija, bezcerība un motivācijas trūkums, taču tikpat svarīgi ir runāt par visām grūtībām, piemēram, bipolāriem traucējumiem un attīstības traucējumiem. Daudziem jauniešiem COVID-19 laikā ir pastiprinājusies baiļu un trauksmes sajūta, trūkst socializēšanās iespēju un tuvības ar apkārtējiem. Taču ir arī tie, kas atklājuši, ka šis laiks ir gan mazinājis zināmas problēmas, gan bijis pateicīgs, lai aktīvi uzlabotu savu mentālo veselību un pašsajūtu. Skatoties nākotnē jaunieši uzsver, ka mums ir nepieciešama profesionāla palīdzība. Tāpat tiek uzsvērta vajadzība pēc neformāla atbalsta – krīzes centri, resursu pieejamība dzimtajā valodā un informācija par to, kā sevi preventatīvi atbalstīt.

Ko es vēlos pateikt nobeigumā? Es ceru, ka šis darbs kalpos par veidu, kā veicināt sarunas par mentālo veselību un traucējumiem, mazināt stigmu un atpazīt, cik ļoti cilvēcīgas ir grūtības. Grūtībām nav noteikti jābūt klīniski diagnosticējamām, lai par tām runātu un uzsvērtu, ka, pat ja tas ir tikai grūts periods, tas ir uzklausīšanas vērts un svarīgs. Iespējams šis darbs kalpos kā atbalsts kādam, lai justos mazāk vientuļš savā pieredzē. Mēs esam daudzi, kam šobrīd ir grūti un tas ir okei.

Last, but not least, mans vissirsnīgākais un cieņpilnākais paldies katram, kurš izvēlējās dalīties ar savu pieredzi ar mani, un visiem pārējiem. Liels un no sirds.